Es nezinu, kur atrodos, bet tūlīt viss
noskaidrosies. Vēl brīdis, un mēs būsim pie spoguļa, kurā es ieraudzīšu to
tēlu, kura loma mums abiem būs jāspēlē. Es vēl nezinu, vai mans cilvēks
ir vīrietis, sieviete, bērns vai vecs cilvēks, un kādā vidē viņš dzīvo. Tūlīt
viņš vai viņa pamodīsies un droši vien pieies pie spoguļa. Tad arī viss
noskaidrosies, tad es ieraudzīšu to tēlu, kuram mana gaisma jānes un mūsu
kopīgā loma šajā dzīvē jāspēlē. To, protams, var arī nezināt, bet vieglāk ir,
ja zina, jo tad var iepriekš sagatavoties gaidāmajai slodzei, izstrādāt rīcības
plānu nemainīgā mērķa sasniegšanai. Var gadīties, ka mans nesējs nepieiet pie
spoguļa, un tad mūsu kopīgās sociālās lomas noskaidrošanai būs nepieciešams
pielietot citas metodes – cilvēkiem vienmēr ir kādi ieradumi, pēc kuriem var
noteikt, kas viņi ir šai pasaulē. Es esmu tā gaismiņa, par kuru viņi parasti
nedomā, dažkārt to sauc par dvēseli.
Nu tas brīdis ir klāt. Mans cilvēks patiešām
ir pamodies! Viņš ceļas augšā! Ak, šausmas! Kas ar mani notiek? Es jūtu, ka
krītu, nē, drīzāk mani ievelk līdzīgi kā atvarā, virpulī velkot uz leju –
arvien zemāk un zemāk. Saprotu, ka spogulī es neko neredzētu pat tad, ja mans
cilvēks tam pietuvotos, jo es vairs neatrodos viņa ķermeņa augšējā daļā, bet
esmu krietni zemāk. Varbūt tas ir kuņģis, bet varbūt zarnas vai kaut kas cits.
Saprotu, ka nebūs viegli, jo esmu dziļā tumsā...
Atminos, kā reiz mitu meitenē, kura ar mani
mēdza sarunāties. Viņa zināja, ka es esmu un kas jādara, lai mums abām būtu
labi. Šī apziņa viņai lika būt ļoti atbildīgai un darīt tikai labus darbus.
Reiz viņa pamēģināja rīkoties citādi, un es iegrimu viņas kakla zonā, tad tur,
kur atrodas plaušas, un mana meitene saslima. Meiteni izglāba viņas pašas
jūtīgā sirds, skaidrā apziņa, kam sekoja patiesa nožēla. Toreiz man atkal kļuva
viegli un līksmi, toreiz es dejodama atgriezos viņas galvas daļā un spulgām
acīm viņa priecēja ikvienu labas gribas cilvēku.
Tagad ir pavisam citādi. Es pat nezinu, cik
zemu šajā ķermenī esmu novirpuļojusi. Man liekas, ka tā ir pēda, jo es vairs nejūtu ne viņa sirdspukstus, ne elpu, ne
arī kādu kustību zarnu apvidū. Jūtu tikai triecienus it kā soļu ritmā... Man
nav labi.
Un tomēr arvien vairāk pārņem ziņkāre – kur
es atrodos? Kas ir šis cilvēks, kurš par mani neliekas ne zinis, kuram es esmu
pilnīgi pie kājas? Man liekas, ka es pat esmu mazliet traumēta un tāpēc nezinu,
kas viņš ir! Man taču to vajadzēja ja ne atcerēties, tad zināt - gan!
Mēģināšu uzminēt. Varbūt šī nodarbe man
vismaz uzjautrinās un dos lielāku sparu rāpties uz augšu. Visām dvēselēm ir
jātiek augšā, kamēr nesējs vēl dzīvs, citādi nav iespējams atbrīvoties un
izkļūt no ķermeņa! Tāpēc mēs cenšamies visiem spēkiem pretoties spiedienam no
augšas un ja nepieciešams, palīdzēt arī citām gaismas nesējām tikt tur, kur
viņām ir jābūt. Tātad, kas viņš ir? Varbūt mans cilvēks ir politiķis? Nē, lai
nu cik melīgi viņi mēdz būt, bet līdz pēdām šīs nodarbes pārstāvjiem mēs
nonākam tika ļoti retos, visiem zināmos izņēmuma gadījumos. Politiķiem mēs parasti
turamies tā ap kakla-kaklasaites zonu, dažreiz gadās noslīdēt līdz kuņģim, bet
zemāk vismaz šajā valstī – nekad. Dažam labam ierēdnim, afēristam vai
kriminālam elementam ir nācies padzīvoties pa vēdera lejasdaļu, bet ne
politiķim. Varbūt tas ir tāpēc, ka
viņiem bieži nākas skatīties spogulī vai televizorā un redzēt sevi no malas? Viņi
nedrīkst izskatīties pārāk slikti, jo tad viņi nepatiks ne sponsoriem, ne arī
vēlētājiem. Kuņģis – tā ir zemākā robeža, līdz kurai politiķis var atļauties
nolaist dvēseli.
Tā, mans nesējs patiešām tuvojas spogulim,
bet es neredzu ne viņa seju, ne pārējās ķermeņa daļas, pat ne pēdas. Spoguļa
apakšējā mala pilnīgi noteikti ir vismaz centimetrus četrdesmit virs tās
vietas, kur esmu ieripināta.
Gaidu, kad viņš (vai viņa) izlaidīs kādu
skaņu, kaut vai izmazgās zobus vai sāks skūties. Ja esmu sievietē, tad viņai
vajadzētu uzkrāsot skropstas un lūpas, ja esmu vīrietī, tad viņam vajadzētu
noskūties. Arī dabisko vajadzību kārtošana varētu daudz ko pastāstīt, bet –
nekā. Pie spoguļa viņš pat neapstājās, tikai pagāja garām, bet tad – trekni
nospļāvās tieši uz grīdas... Laikam tomēr esmu vīrietī – tādā pamatīgi lielā
vecī, kurš sadarījis sazin ko, ja reiz es esmu viņa kājā. Un man nav nekādas
pieredzes, kā pacelties no pēdas! Ja viņam tūlīt kāds ielaidīs dunci ribās, es
ārā netikšu! Ja nu vienīgi tad, kad viņš pilnībā sadalītos kopā ar visu zārku,
ja tāds viņam būtu, vai arī – viņš pilnībā sadegtu, vai arī, viņu kāds
apēstu... Fui, pašai nelabi palika... Jādomā, kā uzrāpties līdz augšai. Ak, ja
viņam pašam pielēktu, cik tas ir svarīgi...
Jāizdomā stratēģija, pie tam ātri, jo ar
šitādiem visādi var gadīties. Ticība, cerība un mīlestība ir trīs lietas, kas
jādabū viņa apziņā. Man var palīdzēt manas māsas citos cilvēkos. Piekļūt mana
smagsvara apziņai ir iespējams caur sapni vai caur citiem cilvēkiem. Dažreiz
var līdzēt arī dzīvnieki, daba. Redzēs, ar ko viņš satiksies, ko klausīsies, ko
lasīs, skatīsies, kā uz to visu reaģēs. Gan jau kaut ko izdomāšu! Galvenais
veikums ir jāpaspēj šodien, jo var gadīties, ka rītdien atkal viss būs jāsāk no
jauna...
O, kas par balsi... Viņš iegāja mazajā stūra
krodziņā un pieprasīja cigarešu paciņu. Es nezinu, vai viņš to nopirka, vai arī
tā dāma viņam paciņu iedeva par velti, jo nekāda cena netika nosaukta. Viņš
pieprasīja, paņēma, ielika kabatā, nokrekšķējās un devās atpakaļ uz to vietu,
no kuras bija atnācis, apsēdās uz gultas malas, aizdedzināja cigareti, ievilka
krietnu dūmu, tad atgūlās un turpināja smēķēt.
Es mierīgi varēju aplūkot nelielo telpu. Tajā
nebija nekā, izņemot gultu, nelielu skapīti un spoguli pie sienas. Grīdu klāja
vecs, bojāts parkets. Tā varētu būt lēti īrējama istaba. Par laimi, bija arī
logs, kuru neaizsedza ne aizkari, ne
žalūzijas, ne arī restes, un skats no tā
- patiešām baudāms. Bija labi saskatāma kaimiņmājas nesen klāta jumta
kore, pavecs osis, debesis, zem kurām likās - vienkāršs pagalms. Caur logu varēja sadzirdēt
bērnu čalas un kāda kaķa ņaudēšanu.
Tā viņš nogulšņāja stundu vai divas. Tad
piecēlās, paņēma no skapīša izbīdāmā plaukta kaut kādu pasmagu priekšmetu,
ielika to kabatā un sāka nervozi staigāt no vienas istabas sienas līdz otrai.
Iespējams, ka viņam bija norunāta kāda tikšanās, bet varbūt bija jādodas
izpildīt kādu uzdevumu. Es mēģināju virzīties augšup, bet viņa domu smagums
bija nepārvarams un man bija jāpaliek, kur esmu.
- Palīgā! - es saucu. Man bija nepieciešama
palīdzība no malas - kaut kādas gaismas pievilkšanās spēks. Taču debesis
pamazām apmācās un sāka pat mazliet līt. Es nezināju, ko darīt, jo pakustēties nebija
manos spēkos. Jutos, it kā būtu nokļuvusi svina pielieta klizmas pūšļa pašā
apakšā. Es, protams, varēju gaidīt, kad viņš atkal aizmigs, un tad izmantot
sapņu zīmes, bet man bija bail, ka atkal zaudēšu orientēšanās sajūtu un jebkādu
sajēgu, kur atrodos. Tagad es jau biju šo to noskaidrojusi un atlika tikai
sagaidīt izdevīgu brīdi, lai steidzīgi rīkotos.
Man mazliet jāpaciešas. Viņam noteikti šodien
ar kādu jātiekas un viņā būs kāda no manām māsām. Viņa varētu man palīdzēt –
pavilkt mani kaut mazliet uz augšu vai padarīt manu cilvēku kaut mazliet
cerīgāku, un tad es pati varētu kaut cik pavirzīties tuvāk mērķim.
Laiks gāja, bet viņš arvien vēl staigāja šurp
turp. Tad pēkšņi kāpņu telpā atskanēja steidzīgi sievietes soļi, kas apklusa pie pašām mana cilvēka
istabas durvīm. Viņa ienāca un manam vecim aizrāvās elpa. Viņš drudžaini sāka
knibināt virsjakas kabatas oderi un es, izmantojot gadījumu, steidzīgi uzrāvos
līdz stilbam. Stop! Pagaidām tālāk netikšu – galvenais noturēties ieņemtajās
pozīcijās. Sieviete skatījās mana cilvēka sejā un viņas acīs sariesās asaras...
Bet viņš nereaģēja, arī kabatu oderes knibināšana apsīka. Liekas, ka viņu
turēja sāpīgas atmiņas, kuras varēja izraisīt eksplozijai līdzīgas emocijas.
- Cūka! - viņš izdvesa, caur pieri glūnēdams
uz atnācēju. - Tu esi kuce! Kā tu mani
nodevi! Un tagad drāzies ar to krupi, ja? Cik reizes dienā viņš tevi ņem
priekšā? Divas? Sešas? Bet varbūt viņi visi tevi drāž? Mauka tāda! Un par manu
piķi viņi tev pērk šitās lupatas? - viņš
sagrāba sievieti aiz viņas viļņaini kuplajiem matiem un lēni pievilka sev klāt.
Neskatoties uz rupjībām, kuras viņš gvelza,
es sajutos arvien labāk, un nu varēju pacelties vēl augstāk. Tagad es biju tur,
kur parasti mēs turamies politiķu ķermeņos – kaut kur pie kakla, tikai šim
vīram nebija kaklasaites. Sievietes sejā mirkli pavīdēja bailes, bet tad viņa
sāka skaļi raudāt. Viņš pēkšņi atmaiga un es gandrīz izsprāgu no viņa kakla un
iemirdzējos acīs!
- Piedod, Vik! Viņi visu tev atdos – es
apsolu! Tagad viņiem nav citas izejas – shēmas brūk un ar naudu vairs nevar
rīkoties tik brīvi, kā agrāk. Viņiem nav nekādu iespēju to legalizēt! Mēs
varēsim sākt visu no jauna. Es tevi ļoti gaidīju. Lūdzu, lūdzu, piedod...
Pāris apskāvās un palika stāvam klusumā. Aiz
loga lietus pierima un atkal uzspīdēja saule. Bērnu čalas atkal piepildīja
pagalmu un es ar lepnumu raudzījos spogulī. Caur to es ieraudzīju savu māšeli,
kura mirdzēja viņa sievietes acīs. Mēs visi esam divi.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru